Kas ir reformētā teoloģija?

Reformēto teoloģiju varētu definēt dažādi. Taču visvienkāršākā definīcija ir, ka tie ir uzskati un secinājumi, pie kuriem nonāca 16. gadsimta protestantu reformatori. Agrīnie reformatori kā Mārtiņš Luters, Ulrihs Cvinglijs un Žans Kalvins asi kritizēja un nosodīja tā laika Romas katoļu sagrozīto mācību par pestīšanu, kristībām, svēto vakarēdienu un pāvesta autoritāti. Viņi uzsvēra glābšanu no žēlastības caur ticību un Bībeli kā vienīgo un galējo ticības mērauklu.

Šodien ar reformēto teoloģiju apraksta arī mācību par izredzētību un kalvinisma piecus punktus: pilnīgo samaitātību, beznosacījuma izredzēšanu, ierobežoto izpirkšanu, neatvairāmo žēlastību un svēto izturību. Taču arī šīs lietas pilnībā neapraksta visu reformēto teoloģiju.

Reformētās teoloģijas pamatā ir reformācijas piecas solas (no latīņu valodas “vienīgi” jeb “tikai”). Šīs piecas solas ir sola Scriptura (vienīgi Raksti), sola fide (vienīgi ticība), sola gratia (vienīgi žēlastība), solus Christus (vienīgi Kristus) un soli Deo gloria (vienīgi Dieva gods). Kopā šīs piecas solas apraksta reformācijas galvenos uzskatus attiecībā uz pielūgsmi, autoritāti draudzē un cilvēku glābšanu. Vārdam “vienīgi” katrā no šīm solām ir īpaši liela nozīme, jo tas uzsver Dieva Vārda pietiekamību un norāda uz žēlastības lomu cilvēku glābšanā, kas tiek dāvāta un saņemta vienīgi caur ticību. Pēdējā sola “soli Deo gloria” kalpo par gala mērķi iepriekšējām četrām. Tā mums māca, ka reformētā teoloģija liek uzvaru uz Dieva godu visos mūsu dzīves aspektos. Būt reformētam nozīmē, ka Dievs ir mūsu dzīves un teoloģijas centrā. Glābšana ir no iesākuma līdz nobeigumam Dieva darbs, kā arī mums dotā dzīve ir Dieva dāvana.

Līdztekus piecām solām ir jāizceļ vēl divi būtiski reformētās teoloģijas aspekti. Pirmais ir mācība par derību. Rakstos mēs redzam, ka Dievs īsteno savu glābšanas plānu caur secīgām derībām. Bībele arī runā par vienu visaptverošu "mūžīgo derību", kuras centrā ir Kristus upuris pie krusta (Ebr. 13:20). Derības veido biblisku ietvaru, caur kuru mēs varam izprast Dieva darbu Kristū un Viņa attiecības ar savu tautu visas cilvēces vēsturē. Ja mēs uzsvērtu tikai izredzēšanu vai piecus kalvinisma punktus, mēs iegūtu nepilnīgu priekšstatu par to, ko patiesībā nozīmē būt reformētam kristietim. Reformētā teoloģija aptver visu Bībeli, un derība ir tas ietvars, kas apvieno Veco un Jauno Derību, izvirzot centrā Kristu.

Otrs svarīgs aspekts ir ticības apliecības. Reformēto kristiešu draudzes savu ticību ir izpaudušas ticības apliecībās. Starp tām ir Beļģijas ticības apliecība, Heidelbergas katehisms, Dortes kanoni, Vestminsteras ticības apliecība un Londonas baptistu ticības apliecības. Jau no pašiem pirmsākumiem reformētā teoloģija ir uzsvērusi ticības apliecību nozīmi. Tāpēc būt reformētam arī nozīmē balstīties šajās apliecībās.

Īsumā, reformētā teoloģija atzīst un pieņem reformācijas piecas solas, uzsver derību lomu Dieva pestīšanas plānā, un balstās senajās ticības apliecībās.

Soli Deo Gloria